---

Vai tas ir dēļ tā, ka nepienāk skābeklis,
Vai arī dēļ tā, ka man vienkārši negribas domāt.

Nespēju izmest šo domu no galvas,
Tā ar mani kopā ēd, guļ un elpo skābekli.

Šonakt man gribas palikt vienai,
Gribas nedaudz atslēgties no gaisa.

/anna/

***

Kad pār debesīm krīt zvaigzne,
Visi tā satraucas, ka domāt nespēj.

Sakopojam domas un ievēlamies,
Bet dziļi, mazā vietiņā, mēs zinam- Var nepiepildīties.

Toties mūs nekad nepamet tā sajūta,
"Ja nu šoreiz, ja nu šoreiz piepildās."

Ejot gulēt domājam par šo zvaigzni,
Bet ne pārāk daudz, citādi neizdosies un viss būs velti.

/anna/

***

Pilnmēnes naktīs es nespēlu skaidri domāt.

Galvā domas šaudās ar gaismas ātruma spēlu,

Viena pēc otras arvien trakākas, un tādās naktīs man negribas iet gulēt.

Es jūtu kā miegs sāk uzmākties, kā uzmācoša oda dīkšanas skaņa.


Vai laiks iet gulēt ?


Jā, jo palēnām arī izzūd spoži dzeltenās gaismas daudzdzīvokļu logos.

/anna/

i hate to say this.

mana sirds ir izžuvusi,
tā palēnām jau drupt sākusi.

iemilētie ir tik stulbi
prāts man to čukst klusi.

tam nu vairs nav jēgas,
aizlidojušas pedējās kaijas.

/gundega /

laimes sajuta ?

Laimes sajūta-
Kā tas ir ?

-Vai sajūta kā tikko nopirkts jauns kurpju pāris ?

Laimes sajūta-
Tiešām, kā tas ir ?

-Tu teici ka zini, bet nespēj paskaidrot to man.

Laimes sajūta-
Kādas sajūtas tās ir ?

-Vai sajūta kā tikko iemīlējies ? Bet es jau arī nezinu kā tas ir .

Laimes sajūta-
Vai iespēja ir tādu nopirkt ?

-Kā tikko appēsts šokolādes gabaliņš ar šampānieša glāzi ? Vai tas tā ir ?

Laimes sajūta-
Vai iespēja to sapnī izjust ?

-Ja Tu spēj, tad lūdzu paskaidro man, jo šobrīd esmu apjukusi.

Laimes sajūta-
Pagaidām vel satikta tā nav

Debesis raud un mums gribās kā bērnam iet un lēkāt pa brucēm.

Es gribu iekāpt vilcienā ar vienvirziena bileti, un doties , tāpec arī neatgriesties.

Panemsim to pudeli ar procentīgo dzērienu, un nodosim apzinu līdz nulles stāvoklim.

-Vai tad bus labāk  ? 

Panemsim draugu aiz rokas, lai tas mus aizved. Ja nesanāks tad vainosim visā lietu.

Kaut arī manā dzīvē iebauktu cela rullis un aizbrugētu ciet visu mazo un lielo brucu atstatas pēdas.

Man acis asaras, bet tas jau ta - normāli.

pagalms.

***

Sēžu pagalmā, uz bērza koka soliņa. Ir rudens, lapas krīt, un pūš maigs vējiņš, tas manus matus ceļ augstu gaisā, un sajūti ir kā tiem būtu spārni un tie celtos gaisā. Putni čivinās, protams, daudzi jau ir pametuši šo , tik bieži mainīgo laikapstākļu  vietu, nāk ziema.

Man patīk ziema, sniegs , tas krīt no debesīm, un es pat nezinu, kā tas rodas, bet man tas neiteresē, man tas patīk un es to izbaudu. Gulēdama uz muguras, sniegā, es veidoju eņģeļa figūru. Es skatos augstu debesīs, un klasuos melanholisku mūziku, man tas patīk .Es pat nejūtu , kā aukstais sniegs iet caur manu vilnas kažociņu un pieskaras man ar stindzinošo aukstumu.

Sēžu uz parasta bērza koka soliņa, dzeru siltu kakao un pasakos par to, ka man ir  , par laimi, dzīvība,  kura ne visiem ir laimīga.