01.08 am

Dien dienā skatoties ārā pa to mazo logu, kurš bērnība šķita tik liels, ka izkrist bail. Es vero pasaules krāšņumā, kaut vai tajā pašā savā Valmierā, es veros debesīs, jo tās pašas ir arī otrā pasaules galā. Šādos mirkļos iedomājos par to, kā kāds cits , kaut kur citur, citā pasaules majā, tieši šajā brīdī arī skatās debesīs. Skatoties debesīs mēs sastopamies ar to draugu, to draugu kurš ir draugs visiem, es domāju meness. Mēness paliek lielāks un tad tas atkal izdilst, kā vecs zeķu pāris. Tu veries tajā katru dienu, ar domu, kā ? Kā viņš var palikt mazāks un tad atkal lielāks, bet ir jāpaliek lietām kuras nekad netiks atklātas. Tā ir arī labāk. Es veros jaunā dienā, ar skatu uz augšu, bet ne vienmēr šis skats ir uz augšu. Dažreiz nolaižas rokas, bet lai ir, lai paliek lejā. Tu kļūsi spēcīgāka, un tad būs tavi spēli smēki,smelti TEV. Tajās dienās, kad man ir jautājums- Kāpēc mēs dzīvojam ? Es atceros tās dienas, tās dienas, kad šķita , ka pasaule ir kā zemenes ar putukrējumu, tad kad Tev negribas domāt par sliktajām lietām, un es saprotu. Mēs dzīvojam lai izbaudītu visu ko vien dzīve dod. Lai izjustu sauli, vēju, sāpes, prieku, lai raudātu, lai smietos. Mēs ceļamies , daram, liekam citiem justies labi, jo tas likt pašam sajust mīļumu no viņa, kad Tev to vajadzēs. Cilvēkiem ir sāpes, bēdas, bet par visu tiek piedots. Tas gan jau beigsies, tikai pagaidi, kad tas laiks pienāks, un atvadies. Dzīve ir dota , tā ir lielākā dāvana kāda sniegta. Dzīve ir garākā leita ko jeb kad kāds ir darījis. Debesis ir zilas, zāle ir zaļa, jo tā ir , tā vienkārši IR.

sveces parafīns.

Ja ieraudzītu,

Tad atkal iemīlētu.

To smaidu skaistāko,

No rožu parafīna lieto.

Pieskāriena pūlss,

Sirds sajūtu tulkss.

Nodreb katra vieta,

Sirdī iekaltā lieta.

Gribu satikt viņu,

Tad kad lietus lāses gāstu.

Lietus gar lūpām lītu,

Paliktu ar Tevi visu rītu.

Tu nozagi manu sirdi,

Ar savu smaidu līdi.

Gribu atpakaļ to brīdi.

Ieslēgt un paslēpt lādi. 

/Gundega Vītola/