Sēžu savā istabā. Laiks man ir
liku likām, jo šodien ir sestdiena. Kā jau vienmēr darbadienās man ir jāapmeklē
mūzikas un mākslas skolas, tas tiešām ir nogurdinoši, es pati tur eju nelaprāt,
mani vecāki man to liek darīt. Ja man būtu izvēle, es nodarbotos ar hokeju, man
tas patīk, ātrums, un izjūtas uzkāpjot uz auksti maigā ledus.
Sēžu uz dīvāna malas, gaidu kad
kāds ienāks manā istabā. Vecāki ir mājās, bet tie ir tik aizņemti darbos, ka
nepamanītu ja es izietu arā. Man nav ne māsu ne brāļu, bet es gribētu tos. Es
gribu izjust strīdus, laimi un mīlestību.
Mani vecāki strādā savā uzņēmumā,
tiem ir kopīgs uzņēmums. Es teiktu , ka mana ģimene ir turīga, vismaz turīgāka
nekā manā klasē ejošo bērnu vecāki. Es ar to nelepojos, jo bagātajiem vecāku
bērniem ne vienmēr ir laimīgi un nevienmēr tiem ir daudz draugu.. Man nav. Es
klasē jūtos kā atstumtā. Reiz man bija draugi, ja tos var saukt šajā
brīnišķīgajā vārdā. Tie ar mani sadraudzējās, uzinot , ka man ir daudz nauda
ģimenē. Es tiem izmaksāju daudz ko par brīvu. Uzzinot, ka viņi mani izmanto, es
nemaz negribēju to atklāt viņiem. Man bija vajadzīgi draugi, bet to pateica
kāds zēns, un tie paši no manis atteicās, laikam palika kauns.
Pati es gribētu būt parasta
meitene, ar parastu ģimeni, ar parastu māju. Es neatceros vai teicu, bet manai
mājai ir 5 stāvi, kurus neviens neizmanto. Es gribētu dzīvot ar savu ģimeni
mazā 3 istabu dzīvoklītī, ar atmosvēr kurā valda mīlestība. Ir Ziemsavērtku
laiks, māja smaržo pēc tikko ceptām piparkūkām ar kanēļu smaržu, tikko cepti
pīrādziņi, un tautas ēdiens – pelēkie zirnīši. Nekas tāds nekad vel nav
noticis, mēs nesvinam ne ziemassvēkus, ne citus svērtkus.
Gribētu mazu kaķēnu kas staigā pa mājas silto
elektrisko grīdu un maigi noguļas zemē un guļ tik nevainīgs. Man neatļauj
dzīvniekus turēt mājās, pat ne mājas pagalmā, jo mājkalpotāja atteicās sakopt
pēc viņiem. Protams, mani vecāki uzklausa citus cilvēkus, nevis savu miesīgu
meitu.
Man ir bijušas domas, lai
aizbēgtu no mājām. Es gribu pamēģināt pārvietoties štopējot auto, tas ir mans
lielākais dzīves izaicinājums. Tikai jādomā vai nenodarīšu sāpes saviem
vecākiem tā darot ? Gan jau mani pat nepamanīs.
Sēžu savā istabā uz gūltas malas,
klausos savu mūzikas atskaņotāju un domāju par to kāda būtu dzīve ja es būtu no
parastas ģimenes, ar parastiem vecākiem. Sēžu un ēdu balto šokolādi ar saldētām mellenēm.
[izdomāts stāsts, nekas nav no
patiesas dzīves ņemts. ]
/Gundega Vītola/
