.

Sēžu savā istabā. Laiks man ir liku likām, jo šodien ir sestdiena. Kā jau vienmēr darbadienās man ir jāapmeklē mūzikas un mākslas skolas, tas tiešām ir nogurdinoši, es pati tur eju nelaprāt, mani vecāki man to liek darīt. Ja man būtu izvēle, es nodarbotos ar hokeju, man tas patīk, ātrums, un izjūtas uzkāpjot uz auksti maigā ledus.

Sēžu uz dīvāna malas, gaidu kad kāds ienāks manā istabā. Vecāki ir mājās, bet tie ir tik aizņemti darbos, ka nepamanītu ja es izietu arā. Man nav ne māsu ne brāļu, bet es gribētu tos. Es gribu izjust strīdus, laimi un mīlestību.

Mani vecāki strādā savā uzņēmumā, tiem ir kopīgs uzņēmums. Es teiktu , ka mana ģimene ir turīga, vismaz turīgāka nekā manā klasē ejošo bērnu vecāki. Es ar to nelepojos, jo bagātajiem vecāku bērniem ne vienmēr ir laimīgi un nevienmēr tiem ir daudz draugu.. Man nav. Es klasē jūtos kā atstumtā. Reiz man bija draugi, ja tos var saukt šajā brīnišķīgajā vārdā. Tie ar mani sadraudzējās, uzinot , ka man ir daudz nauda ģimenē. Es tiem izmaksāju daudz ko par brīvu. Uzzinot, ka viņi mani izmanto, es nemaz negribēju to atklāt viņiem. Man bija vajadzīgi draugi, bet to pateica kāds zēns, un tie paši no manis atteicās, laikam palika kauns.

Pati es gribētu būt parasta meitene, ar parastu ģimeni, ar parastu māju. Es neatceros vai teicu, bet manai mājai ir 5 stāvi, kurus neviens neizmanto. Es gribētu dzīvot ar savu ģimeni mazā 3 istabu dzīvoklītī, ar atmosvēr kurā valda mīlestība. Ir Ziemsavērtku laiks, māja smaržo pēc tikko ceptām piparkūkām ar kanēļu smaržu, tikko cepti pīrādziņi, un tautas ēdiens – pelēkie zirnīši. Nekas tāds nekad vel nav noticis, mēs nesvinam ne ziemassvēkus, ne citus svērtkus.

 Gribētu mazu kaķēnu kas staigā pa mājas silto elektrisko grīdu un maigi noguļas zemē un guļ tik nevainīgs. Man neatļauj dzīvniekus turēt mājās, pat ne mājas pagalmā, jo mājkalpotāja atteicās sakopt pēc viņiem. Protams, mani vecāki uzklausa citus cilvēkus, nevis savu miesīgu meitu.

Man ir bijušas domas, lai aizbēgtu no mājām. Es gribu pamēģināt pārvietoties štopējot auto, tas ir mans lielākais dzīves izaicinājums. Tikai jādomā vai nenodarīšu sāpes saviem vecākiem tā darot ? Gan jau mani pat nepamanīs.

Sēžu savā istabā uz gūltas malas, klausos savu mūzikas atskaņotāju un domāju par to kāda būtu dzīve ja es būtu no parastas ģimenes, ar parastiem vecākiem. Sēžu un  ēdu balto šokolādi ar saldētām mellenēm.

[izdomāts stāsts, nekas nav no patiesas dzīves ņemts. ]

/Gundega Vītola/