***
Sēžu pagalmā, uz bērza koka
soliņa. Ir rudens, lapas krīt, un pūš maigs vējiņš, tas manus matus ceļ augstu
gaisā, un sajūti ir kā tiem būtu spārni un tie celtos gaisā. Putni čivinās,
protams, daudzi jau ir pametuši šo , tik bieži mainīgo laikapstākļu vietu, nāk ziema.
Man patīk ziema, sniegs , tas
krīt no debesīm, un es pat nezinu, kā tas rodas, bet man tas neiteresē, man tas
patīk un es to izbaudu. Gulēdama uz muguras, sniegā, es veidoju eņģeļa figūru.
Es skatos augstu debesīs, un klasuos melanholisku mūziku, man tas patīk .Es pat
nejūtu , kā aukstais sniegs iet caur manu vilnas kažociņu un pieskaras man ar
stindzinošo aukstumu.
Sēžu uz parasta bērza koka
soliņa, dzeru siltu kakao un pasakos par to, ka man ir , par laimi, dzīvība, kura ne visiem ir laimīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru