saules stariņš

Mani sauc Adelīna, man ir skumji. Es esmu iegrimusi pārdomās. Mīlestība, vai tā nav lielākā problēma pasaulē, bet tajā pašā laikā labākā sajūta kāda jeb kad izjusta ? Man sāp sirds, esmu iemīlējusies labākajā draugā, bet viņš to pat nenojauš. Es to nekad neteikšu viņam. Kad neesmu viņam blakus, es izjūtu fiziskas sāpes, ne tikai mana sirds sāp, bet man sāp visi ķermeņa muskuļi, mana mīlestība ir tik spēcīga, ka es to nespēju kontrolēt. Iegrimusi sāpēs, tās līst pār mani. Esmu pilnībā izmirkusi savās asarās.

Viņu sauc Māris, viņš ir par gadu vecāks nekā es. Mēs esam labākie draugi jau visu mūžu. Sāpīgākais nav tas, ka viņš nezina ka man viņš patīk. Sāpīgākās sajūtas ir tad, kad viņš man stāsta par savām simpātijām, par meitenēm kas viņam patīk. Es nespēju būt simt procentīgi labākais draugs, es nespēju viņam dot labus padomus ko darīt, un kā iekarot šīs meitenes sirdi, es nespēju, jo man gribas tā vietā pateikt, ka viņa nav priekš viņa. Viņš mani klausītu.

Šodien ir septiņpadsmitais decembris, ārā snieg viegs sniedziņš, vēja nav, bet sejā duras aukstums.Mēs ejam pa iemītu taciņu uz parka pusi. Mēs nerunājam, mēs nespējam, arā ir tik auksts, ka mēs nespējam runāt. Mums kopā ir labi. Man gribas viņu apskaut, bet tas nav iespējam.

Sakiet, kāpēc man tā neveicas. Esmu iesmīlējusies neiespējamā. Mēs mīlam tos kas nemīl mūs, bet tie kas mūs mīlm mēs nemīlam. Es nespēju viņu aizmirs, kā gan, es viņu satieku katru dienu. Nespēju izvairīties, nespēju  nekontaktēties, NESPĒJU.

Es iedzeu tabletes, vienu, tas man liks justies labākai, vismas es tā ceru. Sāp, nepalīdzēja, iedzēru vel divas, apguļos gūltā, pa virsu uzdzeru vienu alus pudeli. Es sāku nejust rokas, manā galvā ir tik daudz domu, manas acis redz visu diblētu, bet sirds vel joprojām visu jūt. Es atslēdzos.

Nākamajā rītā pamostos , atrodos slimnīcā, kas noticis, es nesaprotu. Pagriežu galvu uz kreiso pusi, Māris, tur taču sēž Māris. Viņš ierauga kad esmu piecēlusies, viņš apskauj mani. Un sāk jautāt tik daudz jautājumus, es nespēju atbildēt, viņš tos prasa tik ātrā ātrumā, ka man pat liekas, ka formulas, ko rāda pa televīziju tik ātri nebrauc. Es skatos uz viņu, bet viņš jautā, es neklausos viņā, un vienkārši izspļauju vārdus- Es Tevi mīlu. Viņš apklusa, likās, ka slimnīcā viss ir apklusis, es dzirdu kā viņš elpo, un mana sirds sāk sitsies tik strauji, es nespēju izsekot. Viņš klusē.....atskan vārdi- Es arī. Es apstūlbu, šos vārdus biju dzirdējusi tikai sapnī. Mēs klusējām un vienkārši skatījāmies viens uz otru.

Pagāja nedēļa, mani izrakstīja no slimnīcas. Esmu atgriezusies savā dzīvē. Mēs esam ārā, snieg sniegs, un mēs esam laimīgi. Saprotu, ka pēc lietus, vienmēr uzspīdēs kāds saules stariņš. Paldies. 

Gundega Anna Vītola

[izdomāti tēli.  ]